Komunikācija ir informācijas apmaiņas un savstarpējo attiecību veidošanas process. Komunikācija pieder pie cilvēku pamatvajadzībām. Dabiska, sabiedrībā vispārpieņemta komunikācijas sistēma ir valoda. Tomēr ir cilvēki, kuriem ir ierobežotas iespējas savstarpējās saziņas procesā lietot mutvārdu runu. Pie šīs grupas pieder arī personas ar dzirdes traucējumiem. Viņi informācijas apmaiņai parasti izmanto vizuālu valodu, t.i., nedzirdīgo zīmju valodu.

       Gadsimtu gaitā attīstījusies komunikācijas prakse un mūsdienu zinātniskie pētījumi pierāda, ka ar nedzirdīgo zīmju valodas elementu palīdzību ir iespējams īstenot pilnvērtīgu informācijas apmaiņu. To iespējams izmantot ikvienā sociālās dzīves sfērā. Tāpēc mūsdienās nedzirdīgo zīmju valoda tiek uzskatīta par nozīmīgu nedzirdīgo cilvēku kopienas kultūras sastāvdaļu.

       Pētījumi ārvalstīs un Latvijā pierāda, ka nedzirdīgo zīmju valoda ir patstāvīga saziņas sistēma gluži kā angļu, vācu, krievu u. c. valodas. Šī saziņas sistēma atšķiras no verbālās valodas ar specifisku zīmju izmantojumu un noteiktu gramatisko struktūru. Tomēr tā nav universāla saziņas sistēma, – tai ir noteikta nacionālā piederība. Igaunija izpētījusi, ka viņu zīmju valodai ir acīmredzama ietekme no somu un krievu zīmju valodas. Krievu zīmju valoda, kuras izcelsme datēta ar 1806.gadu, ir radniecīga austriešu un franču zīmju valodai. Georgs Poršs, uzskatīja, ka latviešu zīmju valodu nav ietekmējusi vācu un krievu zīmju valoda.Katras nacionālās zīmju valodas struktūrā ir arī reģionālie vai dažādu sociālo grupu dialekti. Visas norādītās īpatnības ir raksturīgas arī latviešu nedzirdīgo zīmju valodai. Pagaidām gan daudzi šīs komunikācijas sistēmas uzbūves un funkcionēšanas aspekti nav izpētīti. Tiek veikta latviešu nedzirdīgo zīmju valodas izpēte, tās zīmju reģistrēšana un apguve, kā arī šīs saziņas sistēmas popularizēšana sabiedrībā.

      Nedzirdīgo zīmju valoda ir komunikācijas sistēma, kurai raksturīga sava, no verbālās valodas atšķirīga gramatiskā struktūra. Minimālā nedzirdīgo zīmju valodas vienība ir žests jeb manuālā zīme, kas kalpo kā patstāvīga informācijas nesēja. Manuālās zīmes materiālo struktūru veido vairāki komponenti:

• • rokas forma,
  • rokas stāvoklis,
  • zīmes veidošanas vieta,
  • kustība.

      Bez pilnvērtīgajām manuālajām zīmēm nedzirdīgo zīmju valodas izteikumos tiek izmantoti specifiski līdzekļi: proformas, deiktiskie elementi un daktilās zīmes. nedzirdīgo zīmju valoda nefunkcionē tādi gramatiskās strukūras formālie elementi kā fleksijas, vietniekvārdi, sufiksi. Manuālās zīmes izteikumā tiek iekļautas savā pamatformā. Tomēr, ņemot vērā leksiski gramatisko nozīmju izpausmes, iespējams nošķirt loģiski pamatotas kategorijas, kuras varētu salīdzināt ar vārdšķirām: lietvārdi – priekšmetu jeb parādību apzīmējumi, darbības vārdi – darbību apzīmējumi, īpašības vārdi – īpašību apzīmējumi utt. Šādā manuālo zīmju dalījumā tiek novērotas īpatnības: viena zīme spēj aizstāt vairākus semantiski atšķirīgus vārdus, piemēram, priekšmeta un darbības apzīmējumus. Bieži atšķirību starp jēdzieniem iespējams noteikt vienīgi ar neverbālās komunikācijas līdzekļiem un kontekstu. Zīmju valodas manuālajām zīmēm ir raksturīgas arī gramatiskās kategorijas: dzimte, skaitlis, locījums, gramatiskais laiks utt. Ilglaicīgi zinātniskie pētījumi pierāda, ka ar nedzirdīgo zīmju valodas specifiskajiem līdzekļiem iespējams izteikt jebkuru literārajai valodai raksturīgu gramatisko nozīmi.

      Nedzirdīgo zīmju valodas zīmes tiek sakārtotas izteikumā. Parasti izteikuma sākumā ir darbības subjekta vai objekta apzīmējums, tam seko īpašības un darbības apzīmējumi. Izteikumā manuālo zīmju secība lielā mērā ir atkarīga no emocionālā aspekta, t.i., tiek uzsvērts tas, kas runātājam šķiet svarīgs.
Liela nozīme nedzirdīgo zīmju valodā ir arī nemanuālajiem līdzekļiem:

• • sejas mīmikai,
  • ķermeņa pozai,
  • kustību intensitātei u. c.

       Šie komponenti komunikācijas praksē veic intonācijas funkcijas.

      Zinātniskajos pētījumos ir pierādīts, ka nedzirdīgo zīmju valoda atbilst visām valodas uzbūvei raksturīgajām prasībām. Jebkurš stāstījums tiek veidots no teikumiem, precīzāk – no izteikumiem, kas tiek veidoti saskaņā ar noteiktiem gramatikas likumiem.

      Savdabīga pārejas forma starp rakstīto valodu un nedzirdīgo zīmju valodu ir daktilās zīmes jeb daktilemmas(alfabēts). Tās ir zīmes, kas ar specifisku pirkstu kombināciju palīdzību apzīmē verbālajā valodā lietojamos burtus.

      Daktilo zīmju lietojums atbilst vārdu rakstībai verbālajā valodā. Nedzirdīgie cilvēki daktilo runu izmanto dažādās dzīves situācijās. Tomēr nedzirdīgo zīmju valodas komunikācijas praksē izolēti šīs zīmes tiek lietotas reti, galvenokārt – pedagoģiskiem mērķiem, tulkojot no verbālās valodas nedzirdīgo zīmju valodā.

       Latvijas Kurlmēmo biedrības (LKB) 1. kongresā 1949.gadā pieņēma lēmumu “ieviest vienveidīgu pirkstu alfabētu latviešu valodā un uzlabot zīmju valodas žestu lietošanu”. 1950.gadā LKB lēma nodibināt nedzirdīgo žestu valodas pareizrakstības komisiju vienotas žestu valodas izstrādāšanai un ieviešanai Latvijā sarunām latviešu valodā. LKB 2. kongresā 1951.gadā lēma, ka “skolotājiem arī jāprot zīmju valoda, kas kurlmēmiem bērniem ir kā mātes valoda”. Pirmais Latviešu zīmju valodas alfabēts apstiprināts 1951.gadā. Iespiests tipogrāfijā 1956.gadā.

       Autori Georgs Poršs, Aleksandrs Celms, Ēriks Dambis un Alfrēds Ozols (zīmēja).